pēcpusdiena

sēžu margrietiņas vidū un domāju. garām lido bite. lai es pabīdos, nosēdēšot visu medu! bet margrietiņa tak liela, pietiks visiem?! bite dusmīgi aizzum tālāk. es turpinu sēdēt, bet vairs tik raiti nedomājas. būs laikam jāiet bērza lapā ūdens padzerties.

pirmdiena manā dvēselē

no debesīm krita eņģeļu asaras, sāpošā priekā par tikko piedzimošo pasauli (kas vēl varavīksnes nabassaitē bija sasaistīta ar debesīm), un, viegli džinkstot, sašķīda uz sakarsētajiem akmeņiem. pasaules pirmie smiekli raibiem tauriņu spārniem pacēlās gaisā pretī saulei. gaisā vēdīja karsti salkana jauna sākuma smarža.

bez virsraksta…

saspiedies. saspiedies. saspiedies vēlreiz!

bez virsraksta

ja tu par to intensīvi domā, tad tas nāk pie tevis.

metro

tikko garām aiztraucās dunošas metro skaņas. jā, es zinu, manā pagalmā metro nav, bet skaņa jau var būt. tā attraucās mani apciemot no tālienes un lika ilgoties satraucošās lielpilsētas smaržas. es gaidu…