Līdzšim uzskatīju, ka veiksmīgam problēmrisinājumam vajag pareizo atbildi. Bet atbildes nav pareizas vai nepareizas. Ir konkrēts jautājums un uz šo jautājumu ir atbilde. Tātad, ir netikdaudz svarīga pati atbilde, cik spēja uzdot pareizo jautājumu.
Iedomājies, man ir jānokļūst lidostā, bet tā vietā, lai pajautātu, cik pulkstens, es tev pavaicāju, cikos sāksies hokeja mačš. Tu atbildi – pusčetri. Un es nokavēju savu reisu.
Arī ar lielām lietām ir tāpat. Ja kaut kas nepatīk, varbūt nav jāvaicā, vai tā ir pareizā lieta, bet gan jāpavaicā, ko tu tajā lietā vēlētos mainīt, citādi pastāv varbūtība, ka tu palaidīsi garām lielisku iespēju. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Grāmatu viduslaikos tā īsti nebija (nu labi, bija dažas – dārgas, nepieejamas un reti kurš mācēja lasīt (par to varēja atrauties arī sārtu)). Bet informācijas apmaiņa tik un tā pastāvēja. Mutvārdos. Stāstīt varēja jebkurš – pasakas, piedzīvojumus, notikumu pārstāstu, pamācības un gudrības – bet kā tu vari zināt, kurā klausīties un kuru ņemt vērā?
Un tad pēc kādas sarunas man pieleca. Arī viduslaikos viņiem bija sava reitinga sistēma. Tie, kuru stāsti un gudrības tika atzītas par patiesām un vērā ņemamām, tika pasludināti par svētajiem. Un turpmāk tu zini, ka, ja kaut ko ir teicis kāds svētais, tad šim izteikumam ir pamats un tam ir jāklausa.
Верстаю сайтик дома (халтурка). Вышел на балкон покурить. А до этого долго думал – как бы так сверстать 3 колонки дивами, да ещё и без абсолют. позиционирования.
Ну вот в общем допёр, довольный стою, рассказываю об этом жене. дохожу до кульминации и говорю: “А всего то надо было боковым дивам высоту в 100% указать!”
Вдруг сверху раздаётся сдавленный стон , фраза “Мужик, ты гений!” и звуки быстрых удаляющиеся шагов… Мораль – кто ищет – тот всегда найдёт… так или иначе
